Svarīgākais palodždārzniecības nosacījums, protams, ir gana plata un saules apspīdēta palodze, kā arī regulāra gādāšana par augsnes mitrumu. Viss pārējais jau ir atkarīgs no katra paša gaumes, iespējām un vēlmēm.
Garšaugus uz palodzes var audzēt gan tam speciāli paredzētās kastēs un podiņos, gan arīdzan improvizēt un stādīt tos jebkādos citos mājās pieejamos traukos – sākot no veciem katliņiem vai tukšām konservu bundžām un beidzot ar nekad neizmantotu padomju laika servīzi un stikla burciņām.
Visvienkāršāk audzējamie un biežāk sastopamie palodžu dārziņu “iemītnieki” ir lociņi, kurus audzē no visparastākajiem sīpoliem. Tos var audzēt gan ūdenī, gan stādīt zemē. Stādot augsnē, jāņem vērā, ka lielākajai daļai (aptuveni divām trešdaļām) sīpola ir jāatrodas ārpusē. Tāpat veiksmīgai ražai jāizvēlas stingri un nebojāti sīpoli, kuriem nedaudz apgriež augšu, lai lociņam būtu vieglāk izspraukties. Vienkāršs un dabai draudzīgs veids lociņu audzēšanai ir izlietoti kartona olu iepakojumi.
Viegli un ātri uz palodzes izaudzējami arī kressalāti, kuri izaugs 10-15 dienās. Vislabāk tos sēt seklākos traukos. Kressalātiem piemīt nedaudz pikanta garša, kas atgādina mārrutkus. To sastāvā ir dažādas minerālvielas, no kurām izceļams hroms (nomāc vēlmi pēc saldumiem), kā arī virkne vitamīnu – K, E, C, B, D un A.
Arī viegli rūgtenā rukola būs pa spēkam ikvienam – audzējama līdzīgi kā kressalāti. Rukola satur daudz antioksidantu, kas nepieciešami šūnu aizsardzībai un imunitātes stiprināšanai, kā arī normalizē holesterīna līmeni. Tāpat šīs spurainās lapiņas satur daudz dzelzs, kura trūkums bieži ir iemesls nogurumam un miegainībai.
Dzelzs ir arīdzan spinātu sastāvā, kas arī ir pavisam vienkārši izaudzējami, jo tiem nepatīk bagātīga laistīšana. Vislabāk tos apsmidzināt ar pulverizatoru. Pirms sēšanas spinātu sēklas ir jāizmērcē, jāapžāvē un jāstāda ne pārāk dziļi – aptuveni 1 cm zem augsnes. Svaigos spinātos ir daudz A, C, K un vairāku veidu B vitamīnu.
Noteikti nedrīkst aizmirst par ikviena latvieša “svēto garšaugu” – dillēm, kas satur A, C, B1 B2 un PP vitamīnus, kā arī dzelzi, kalciju, kāliju un fosforu. Dilles ir aukstumu izturīgs augs, taču mīl gaismu un mitrumu – ja nodrošināti būs abi, tad pirmo ražu tās dos apmēram 25 dienas pēc iesēšanas.
Uz palodzes podiņos var audzēt arī lapu pētersīļus, taču jāņem vērā, ka tie dīgst diezgan lēni, savukārt – kad izdīguši, tie jāizretina lielākā podiņā, jo nemīl augt tuvu blakus cits citam. Pētersīļi satur daudz C un K vitamīna, kā arī ēterisko eļļu, kuras aromāta dēļ to plaši izmanto kā garšvielu gan svaigā veidā, gan zupās, sautējumos un marinādēs.
Par ierastu garšaugu latviešu virtuvē ir kļuvis baziliks – gan zaļais, gan sarkanlapu. Baziliks nav kaprīzs, jāatceras vien to regulāri laistīt, taču diezgan mīl siltumu. Zaļais baziliks augs ātrāk un būs izturīgāks, savukārt sarkanajam bazilikam nepieciešama drenēta augsne. Baziliks ir labs A un C vitamīna, mangāna un magnija avots, kā arī tam piemīt antibakteriālas īpašības.
Uz palodzes labi augs arīdzan koriandrs (kinza, Āzijas pētersīlis), kas ir bieži sastopama gan Vidusjūras, gan Kaukāza virtuvju ēdienos. Koriandra sēklas izdīgs 18–20 dienu laikā, bet pēc tam tās jāizretina. Koriandrs satur ēteriskās eļļas, flavonoīdus un omega taukskābes.
Vidusjūra reģiona aromātiskais garšaugs timiāns bieži sastopams arī latviešu virtuvēs, ko izmanto gan svaigu, gan kaltētu. Pamatnosacījumi timiāna audzēšanai – tam ir nepieciešama viegla un sausa augsne, kā arī daudz gaismas. Sēklas izdīgst aptuveni 20-30 dienu laikā. Timiāns daudz satur A, D, C un B6 vitamīnus, kā arī kalciju un dzelzi.
Viegli uz palodzes izaugs arī ēteriskajām eļļām bagātā piparmētra – tai nepieciešama vien gaisma un regulāra laistīšana, kā arī jāsargā no caurvēja. Piparmētrās ir daudz A un C vitamīna, kā arī kalcijs, cinks un magnijs, un tās izmanto gan svaigas, gan kaltētas. Piparmētras tēju lieto gremošanas veicināšanai, kā arī tā mazina gāzu uzkrāšanos un pazemina asinsspiedienu.
Savukārt īstens vitamīnu un minerālvielu koncentrāts ir dīgsti, jo tajos atrodama visa sēklas enerģija, ko tā tērētu izaugšanai. Piemērotākās diedzēšanai būs speciāli tam paredzētās sēklas, taču der arī nekodinātas vietējo ražotāju sēklas. Visbiežāk diedzē dažādas graudaugu un pākšaugu sēklas – kviešus, griķus, rudzus, zirņus, lēcas, sojas pupiņas, Ķīnas pupiņas, kā arī kultūraugu sēklas – redīsu, dažādu salātu, kāpostu, saulespuķu u.c. Vērtīgākie ir dīgsti ar 0,5-2 cm gariem asniem.
Diedzēšanai var izmantot gan speciālos diedzēšanas traukus, gan arī izlīdzēties ar mājsaimniecībā jau esošajām stikla burciņām un plastmasas trauciņiem, ko izklāj ar marli un pārklāj ar pārtikas plēvi. Marles vietā var lietot arī jebkādu citu audumu, kas labi uzsūc un ilgi saglabā mitrumu.
Parocīgs diedzēšanas paņēmiens ir stikla burciņas, kurās ieber samitrinātas sēklas, vāciņa vietā burciņu apklāj ar marli, ko nostiprina ar auklu vai gumiju, un apgāž otrādi, novietojot burciņu nedaudz ieslīpi, lai tajā tiek skābeklis, un divas reizes dienā sēklas noskalo. Skalošana ir ļoti svarīga, lai sēklas nesapelētu, kā arī tās jāsargā no caurvēja. Par pārējo parūpēsies saules gaisma un siltums.
Sēklu dīgšanas laiks katram augam ir individuāls, bet vairāk par nedēļu tas neaizņems. Piemēram, Ķīnas pupiņas, kressalāti, kvieši un lēcas izdīgs 2-3 dienu laikā, savukārt redīsi, griķi un kāposti – 4-5 dienu laikā.
Dīgstus var uzglabāt ledusskapī aptuveni nedēļu – pēc tam tie zaudē savas vērtīgās īpašības. Tos var pievienot teju jebkam – sākot no zupām, salātiem un sautējumiem un beidzot ar omletēm, biezpienu un sviestmaizēm.
Uz veselību!